Par mums

ne no A kategorijas iegūšanas brīža. Tā sākās ar mīlestību pret motocikliem. Pirms tam man nebija pieredzes braukšanā ar mototehniku. Tomēr mani vilka pie motocikliem. 13 gadu vecumā kopā ar savu biedru palīdzēju viņa tēvam garāžā restaurēt retro motociklus. Darīju to, ko mācēju. Tīrīju detaļas, izjaucu un saliku vienkāršākus mehānismus, turēju lukturīti, stūmu māgā karstuma lielgabalā sildītus speķa pīrādziņus. Pēc kāda laika biedram parādījās savs 50 gadu EMW motocikls. Tad es vēl nevarēju atļauties savu motociklu. Garāžā parādījās IŽ 49. Jau saplānots motociklu saiets. Tomēr pirms tam motociklu ir jāatjauno. Garāžā sāku pazust biežāk un uzturējos tur ilgāku laiku.

Pusotra stunda līdz tam brīdim, kad jaiekrauj motocikls piekabē. Šajā brīdī es sapratu, ka nemāku braukt ar motociklu. Pavisam nemaz. Es ne reizi nebiju sēdies pie motocikla stūres. Motokursiem man bija dota pusotra stunda un pus bāka benzīna. No teorijas es zināju tikai to, kur atrodas vadības kloķi. Tikai tāpēc, ka pats tos pieskrūvēju. Viss pieejamais ekipējums 30 grādu karstumā bija peldbikses, kedas un labs noskaņojums. Aizmugurējā bremze bija visa motocikla bremzēšanas sistēma. Priekšējai bremzei bija pretbloķēšanas sistēma. Tomēr, ja bremzes prakstiski nemaz nestrādā, arī nobloķēt riteni nav iespējams. 2 reizes apgāzu moci, 1 reizi neiekļāvos pagriezienā un garāžu kooperatīvs palika bez lietus ūdens notekas. Tomēr pēc pusotras stundas es pierādīju, ka māku braukt ar motociklu! Es pārvaldu motociklu! Tieši tā es domāju.

Pēc tam man bija pirmais retro motocikls. Pirmais pilsētas motocikls uzreiz pēc B kategorijas tiesību iegūšanas. 21 gada vecumā pierakstījos motoskolā, lai iegūtu A kategoriju. “Te jābrauc uz 50. Un no dēļa ņepi*daņisj” – tādi bija mana instruktora ieteikumi. Tā arī iemācījos. Braukt uz 50. No dēļa tā arī ņepi*danulsja. Eksāmens. Minūtes 15 braucām ar instruktoru pa pilsētu. Izbraucam uz Mūkusalas ielas. Te mani lielā ātrumā apdzen kravas busiņš, pārkārtojas man priekšā un dod pa bremzēm. Tur es noliku figūru “šķēršļa apbraukšana ar bremzēšanu” jau pilsētas apstākļos. Uzreiz braucam uz CSDD. “Eksāmenu jūs, protams, nokārtojāt. Es parakstīšu. Tomēr sakiet, cik sen braucat bez tiesībām?” – instruktors paraksta veidlapu.

Tālāk bija dažādi motocikli. No retro tehnikas esmu pagājis nostāk. Vairāk man patika braukt ar motociklu nekā tos remontēt.

“Tu taču braukā ar motociklu. Mani vari iemācīt?” Tā arī mēs noorganizējām pirmo un, kā bija plānots, pēdējo tusiņu ar draugu apmācību moto braukšanas iemaņām. Kā mācību motocikli bija trīs 20- gadīgi kruīzeri. Sākumā mūs pat laukumā laist negribēja. Skaļi. Atbrauca 7 apmācāmie. Visiem patika. Pat neskatoties uz motociklu vecumu. “Kad nākamā reize?” “Nekad, vairs šādus tusiņus rīkot neplānojam.” Kā pēc tam izrādījās, plānojam gan.

Sākumā saucāmies vienkārši “Motoskola”. Mācījām tā, kā mācējām paši. Tomēr ātri sapratām, ka paši mākam “Te jābrauc uz 50” un “no dēļa nenojaukties”. Sākām meklēt mentorus. Mūsu valstī tādus nevarējām atrast. Un te nejauša iepazīšanās...un pēc diviem mēnešiem jau mācos pie vienas no lielākajām Sankt-Pēterbugas motoskolas dibinātāja. 5 motoskolas filiāles kopumā ir apmācījušas ap 20000 absolventu. Motodika tiešām bija to vērta. Iemācījāmies, atvedām, pielāgojām, palaidām. Apmācāmo atsauksmes runā pašas par sevi – mēs esam uz pareizā ceļa.

Vajadzēja kaut kādu nosaukumu. Ar ko asociējas motocikli? Motocikli tas ir ceļš un brīvības gars. Ātrgaitas šoseja. Nav ierobežojumu. Lido pretī saulei ik pa laikam pamanot tuksneša dzīvnieku – koijotu skatienus.

Simboliskas ir arī karoga krāsas. Motocikls maina apziņu. Sarkanā krāsa – tas, kur mēs atrodamies. Aizliegumu krāsa, “vajag”, atbildības un noteikumi. Dzeltenā – šaubu krāsa. Šaubu par to “a ja nu ir cita, savādāka realitāte”. Smilšu. Tas ir kad saproti, ka drīkst. Un visbeidzot zaļā – brīvības krāsa. Tas ir kad pa īstam drīkt neskatoties uz apkārtējo viedokli.